Kad varbūtība kļuva par sarunu biedru

[foolish372]

Vispār jau es esmu cilvēks, kurš dzīvo pēc grafika. No rīta kafija, pusdienas tajā pašā kafejnīcā, vakarā – stundu skrējiens vai lasīšana. Nekad neesmu tiekojies pēc azarta. Man patīk paredzamība, ka viss notiek saskaņā ar plānu. Un, godīgi sakot, uzskatīju sevi par tādu, kuram nekad neienāktu prātā tērēt laiku un naudu uz nejaušību rēķina, kamēr nekas manā dzīvē negāja greizi. Bet pagājušā gada nogale ieviesa korekcijas šajā sakoptajā ainiņā.

Viss sākās ar manas draudzenes Līgas kāzu kleitas pielaikošanu. Mēs bijām apsolījuši viens otram, ka kāzu organizēšana nebūs stresa avots, taču praktiskā realitāte izrādījās nedaudz atšķirīga. Bija gada beigas, es biju paņēmis atvaļinājumu, un mani galvenie uzdevumi bija “”mājas vīrieša”” pienākumi. Vienā vakarā, sēžot virtuvē ar klēpjdatoru, kamēr Līga skatījās kārtējo video par dekoriem, es pēkšņi sajutu garlaicības smagumu. Man bija jādara kaut kas, kas neprasa prāta piepūli. Es sāku pētīt vietnes, kas saistītas ar mūsu plānoto medusmēnesi. Sākumā tās bija lidostas, tad – viesnīcas, bet pēkšņi uz ekrāna pazibēja reklāma par kādu platformu, kur varēja izmēģināt laimi, nereģistrējoties. “”Slots latvia — spēlē un izbaudi!”” Es noteikti būtu klikšķinājis garām, ja vien nebūtu pamanījis, ka tas, iespējams, ir mūsu nākotnes ceļojuma ekvivalents digitālajā formā.

Sākumā es to uztvēru kā joku. Man, cilvēkam, kurš vienmēr rēķina budžetu un izvēlas produktus pēc atlaidēm, pēkšņi iepatikās virtuālais “”viens, divi, trīs”” poga. Nospiedu pirmo reizi, otrajā — un pēkšņi jutu, ka mana pārliecība par pasaules racionalitāti nedaudz svārstās. Nē, es neuzvarēju miljonus. Gluži otrādi – tā bija neliela summa, kas atgriezās no pirmās desmit eiro iemaksas. Bet nozīme nebija naudā, bet gan tajā, ka viss notika tikai dažu minūšu laikā, kamēr Līga joprojām skatījās video. Es pasmējos un aizvēru cilni. Tomēr nākamajā vakarā atkal atgriezos. Un nākamajā. Tas nebija mans mērķis. Es netiecos neko uzvarēt. Man vienkārši patika tas mierīgais stāvoklis, kad saproti: ne viss tavā dzīvē ir jāplāno līdz sīkumam.

Protams, es varu apgalvot, ka tas bija parasts relaksācijas veids, taču godīgi atzīšos, ka mēneša laikā es kļuvu par biežu apmeklētāju šajā platformā. Dažreiz es atvēru slots latvia, kad gaidīju rindā ārstu kabinetā, dažreiz nedēļas nogales rītos, kad vēl gulēju gultā. Man patika atrast dažādas tēmas: fruktu, seno civilizāciju, pat kosmosa piedzīvojumu spēles. Katra nospiešana bija kā maza bilīte uz nākotni, kas sola kaut ko negaidītu, kaut vai tikai virtuālu kombināciju. Līga to pamana un jautāja, vai es vairos sava stresa dēļ. Es teicu, ka tas ir mans “”eksperiments par kontroles ilūziju””, kas izklausījās gudri, bet patiesībā es vienkārši izbaudīju negaidīto brīdi, kad paskatos uz ekrānu un redzu, ka tiklīdz es sāku spēlēt, visi citi jautājumi pazūd.

Drīz vien es pamanīju, ka mana attieksme pret dzīvi pamazām mainās. Es agrāk bieži satraucos par to, ka man nav pietiekami daudz laika visiem projektiem. Es slēgtos pie datora ar kafiju un mēģināju “”atrast”” stundas no savas dienas. Tagad es sāku pieņemt to, ka manā dzīvē ir dažas nezināmas šūnas, kurās arī ir jānotiek brīnumam. Un ne tikai brīnumam, bet arī vienkārši notikumiem, kurus es nevaru ietekmēt. Starp citu, tieši tad es atcerējos savu seno domubiedru no skolas gadiem – Krišjāni. Viņš vienmēr bija pretrunu pilns cilvēks: runāja par diezgan garlaicīgām lietām, bet reizēm pārsteidza ar savu vieglumu. Pirms pāris gadiem viņš pārcēlās uz Austrāliju un tur sāka strādāt par bārmeni. Kādā vakarā, uzgriežot videozvans no Kvīnslendas, viņš vyrtīgi pajokoja, ka viņa dzīve ir kā slotu mašīna: bieži vien tukša, bet reizēm, kad negaidi, visu izmaina. Viņš, protams, runāja par piedzīvojumiem un ceļojumiem, nevis par kazino, bet bija interesanti, ka mēs no divām dažādām pasaules malām sākām domāt par vienu un to pašu principu – ne visu var kontrolēt.

Pēc šīs sarunas es sāku apzināti eksperimentēt ar savām emocijām spēlē. Es iedomājos, ka katra likme ir nodarbība, kā zaudēt un laimēt ar cienīgu attieksmi. Man paveicās, ka es nespēlēju ar lieliem kapitāliem – man vienmēr bija skaidrs limits dažu desmitu eiro apmērā mēnesī. Un tad pienāca brīdis, kad es sajutu īsto azartu, nevis to banālo sajūtu, ko parasti apraksta. Tas bija vēlā februāra vakarā, kad darba diena bija nogurdinoša un es biju apēdis apšaubāmas kvalitātes gardēžu ēdienu no kravas automašīnas. Es nolēmu, ka veltīšu desmit minūtes slots latvia spēlēm, lai novērstos no jūtām. Un tad es uzsēdinu uz vecās labās “”kalnu karaļa”” tēmas. Es vienkārši nospiedu automātisko startu un dzirdēju, ka mana mobilā aplikācija paziņo par negaidītu naudas līdzekļu summu. Es uzvarēju vairāk nekā simt piecdesmit eiro. Tā nav milzīga summa, bet sajūta bija tāda, it kā es būtu pabeidzis lielu dzīves projektu. Es nosmējos un pateicos Līgai, ka viņa man ļāva to izmēģināt. Viņa vienkārši paraustīja plecus un teica: “”Tu taču neplāno tagad spēlēt katru dienu, vai ne?””

Es turpinu spēlēt, bet tagad tas ir citādāk. Es esmu atbrīvojies no domas, ka spēle ir veids, kā kaut ko sasniegt. Tā ir kā meditācija par to, ka dzīvē ir dažas lietas, kuras nevar aprēķināt. Un tas ir labi. Es vairs neuztveru naudas zaudējumus kā traģēdiju, jo es maksāju nevis par “”uzvaru””, bet gan par to, lai sajustu nezināmā garšu. Pati frāze slots latvia man tagad ir kā atslēga uz mierīgu prātu, nevis uz azartu.

Bet galvenais, ko esmu iemācījies, ir attiecības ar citiem.

[Author]

Posts